Dienvidorkneju salas (Orcadas del Sur, islas)
Dienvidorkneju salas (en, es) ir salu arhipelāgs Antarktikā. Izvietojies Dienvidu okeānā ziemeļaustrumos no Antarktīdas pussalas; ziemeļos tās apskalo Skotijas jūra, dienvidos — Vedela jūra. Salas atrodas Antarktikas Līguma areālā, bet tās iekļautas divu valstu — Apvienotās Karalistes un Argentīnas teritoriālajās pretenzijās. 1904. gadā izveidotā Orkadasas polārstacija Lorija salā ir vissenākā cilvēku apdzīvotā vieta Antarktikā.
Arhipelāgs ir zemūdens Skotijas grēdas viena no virsūdens daļām. Sastāv no četrām galvenajām salām — Koroneišenas, Lorija salas, Pauela salas un Signijas salas, kā arī vairākiem desmitiem sīkāku saliņu un klinšu. Ap 30 km uz rietumiem no Koroneišenas atrodas nelielās Ineksesiblu salas. Arhipelāga salas kalnainas, lielākoties klātas ar pastāvīgu ledus segu. Augstākā virsotne Nivejas kalns Koroneišenas salā sasniedz 1265 m vjl.
Izvietojies aukstajās jūrās uz dienvidiem no Antarktiskās konverģences un pieder pie Skotijas jūras tundras ekoreģiona. Salās ir tundrai raksturīgais augājs: sūnas, ķērpji, aļģes. Bagātīga jūrasputnu, pingvīnu un roņu populācija.
Salu klimats lielākoties auksts, mitrs un vējains. Vasaras ir īsas un vēsas (no decembra līdz martam) — vidējā gaisa temperatura ir ap 2 °C, maksimālā — +12 °C. Ziemā (jūlijā) vidējā gaisa temperatūra ap −10 °C, bet var sasniegt −44 °C. Jūras akvatorija ap salām klāta ar ledu no aprīļa beigām līdz novembrim.
Arhipelāgā ir četras speciāli aizsargātas teritorijas: Mū sala (Nr. 109), Linča sala (Nr. 110), Pauela salas dienvidi (Nr. 111) un Koroneišenas salas ziemeļu daļa (Nr. 114).
Arhipelāgs ir zemūdens Skotijas grēdas viena no virsūdens daļām. Sastāv no četrām galvenajām salām — Koroneišenas, Lorija salas, Pauela salas un Signijas salas, kā arī vairākiem desmitiem sīkāku saliņu un klinšu. Ap 30 km uz rietumiem no Koroneišenas atrodas nelielās Ineksesiblu salas. Arhipelāga salas kalnainas, lielākoties klātas ar pastāvīgu ledus segu. Augstākā virsotne Nivejas kalns Koroneišenas salā sasniedz 1265 m vjl.
Izvietojies aukstajās jūrās uz dienvidiem no Antarktiskās konverģences un pieder pie Skotijas jūras tundras ekoreģiona. Salās ir tundrai raksturīgais augājs: sūnas, ķērpji, aļģes. Bagātīga jūrasputnu, pingvīnu un roņu populācija.
Salu klimats lielākoties auksts, mitrs un vējains. Vasaras ir īsas un vēsas (no decembra līdz martam) — vidējā gaisa temperatura ir ap 2 °C, maksimālā — +12 °C. Ziemā (jūlijā) vidējā gaisa temperatūra ap −10 °C, bet var sasniegt −44 °C. Jūras akvatorija ap salām klāta ar ledu no aprīļa beigām līdz novembrim.
Arhipelāgā ir četras speciāli aizsargātas teritorijas: Mū sala (Nr. 109), Linča sala (Nr. 110), Pauela salas dienvidi (Nr. 111) un Koroneišenas salas ziemeļu daļa (Nr. 114).
Ģeogrāfiskā karte - Dienvidorkneju salas (Orcadas del Sur, islas)
Ģeogrāfiskā karte
Zeme (teritorija) - Antarktīda
Antarktīda (no el, antarktikos — ‘pretējs Arktikai’) ir kontinents, kas ieskauj Zemes Dienvidpolu, un atrodas Antarktikā. To visapkārt apskalo Dienvidu okeāns. Antarktīda, kuras platība ir 13 980 000 km², ir piektais lielākais kontinents; par Antarktīdu mazāka ir vienīgi Austrālija. No pasaules daļām mazāka par Antarktīdu ir arī Eiropa. No šīs teritorijas aptuveni 98% klāj ledus sega, kuras vidējais biezums ir 1,6 kilometri. Tas ir lielākais tuksnesis pasaulē, tādēļ arī dzīvnieku un augu daudzveidība ir ierobežota. Tomēr okeānos, kas apskalo Antarktīdu, ir ļoti plaša dzīvas dabas daudzveidība. Vidēji ņemot, Antarktīda ir visaukstākais, vissausākais un visvējainākais kontinents, kā arī ar vislielāko vidējo augstumu virs jūras līmeņa.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.